Šķirne

Neviens nezina, no kurienes viņi radās, bet viņi ir un būs.

Afgāņu kurts izskatās aristokrātisks, lepns un neatkarīgs, bez smalkuma vai raupjuma.Ar lepni paceltu galvu un skatu, kas it kā vērsts tālumā, pagājušo gadsimtu dzīlēs. Šīs šķirnes pārsteidzošās īpatnības: eksotisks, vai austrumniecisks acu skats, galva- klāta ar garu, zīdainu spalvu, izcili izteiktiem gūžu kauliem, lielas ķepas, pateicoties kļošām pastiprināts iespaids pakaļējo kāju leņķiem, savdabīgs apmatojuma krāsojums-piešķir afgāņu kurtam karalisku izskatu, kas pilnībā atbilst tam stāvoklim, kuru tas tradicionāli ieņem suņu vidū gadsimtu ritējumā.

Ar tādu preambulu sākās 1948.gadā Amerikas afgāņu kluba pieņemtais standarts. Tas ir nobrieduša, pieauguša afgāņu kurta galveno īpašību kopsavilkums, kas ir ļoti svarīgs īstam afgānistam un kompetentam ekspertam. Cilvēki, pirmo reizi tiekoties ar afgāņiem, reti kad paiet garām neizsakot komentārus. Pie tam cilvēku reakcija ir momentāla, viņu vai nu uzreiz un uz visiem laikiem apbur suņa elegance un īpatnējais skaistums, vai nu tādā pašā līmenī atgrūž nepierastais un komiskais suņa izskats. Pats suns, ja būs gatavs iegūt sev jaunus draugus, pilnībā gatavs izrādīt pretimnākšanu, kaut gan var noreaģēt arī visai neparedzamā veidā.

Afgāņu kurta kucēni ir kaut, kas īpašs, jo nevienai citai šķirnei temperaments un izskats, augot nemainās tik izteikti krasi. Šķirnes raksturīgās īpašības formējas ļoti lēni. Tuvojoties 3.mēnešu vecumam kāju garums sāk tuvoties ķermeņa garumam (pieaudzis afgānis pēc uzbūves ir kvadrāts), īsais apmatojums paliek biezāks, kuplāks. Pagaidām vēl īsā purniņa sānos sāk dīgt „mērkaķa ūsas”. Tik komiskam izskatam seko arī neatkārtojams raksturs – kucēns burtiski neizlien no straujām, bezbēdīgām spēlēm, piedaloties tajās bez bailēm un noguruma, gāžot no kājām savu brāļus un māsas, arī saimniekus, pēdējiem veltot vētrainu, neatkārojamu mīlestību…

Topošais kucēna īpašnieks, cerot ieraudzīt kaut ko vairāk, kā vienkārši nosvērtu un elegantu kurtu, ar līstošu apmatojumu, būs ne tikai vīlies ieraugot kucēnu, bet iespējams apšaubīs šī ūsainā, pūkainā kamola izcelsmi.Bet kucēna stadija – ir neatņemama daļa afgāņu kurta unikālās attīstības ciklam. Šajā stadijā notiek skeleta attīstība, augšana. Formējas apmatojums, tas pārzied, kļūst biezāks, var mainīties krāsu tonis. Pamazām pazūd ūsas, uz muguras iezīmējas sedli{īsi, cieši pieguļoši mati, no plecu daļas līdz astes sākumam).Parādās raksturīgās austrumnieciskās pazīmes, ko pieminējām sākumā. Afgāņu kurts ir no vēlu briestošām šķirnēm, līdz 3 gadu vecumam tos uzskata par kucēniem. Nobriestot, atklājas afgāņu īstais skaistums, temperaments. Atcerieties, jo dzīvīgāks, jestrāks kucēns, jo labāks temperaments, straujums, kas ringos izceļ šos burvīgos suņus. Tāpēc, ja gribat mierīgāku, lēnāku suni, izvēlieties jau tādu kucēnu. Jo grēka darbs – strauju, temperamentīgu kucēnu bremzēt, pielāgot savam raksturam. Ne velti pieredzējušie afgānisti saka: ”gribi labu izstāžnieku, ņem no metiena straujāko, dullāko, tie līdz vecumam saglabā strauju temperamentu, kas tik ļoti patīk ekspertiem, skatītājiem.

Afgāņu kurtu apmatojums ļoti līdzīgs cilvēku matiem. Afgāņi spalvu nemet – izņēmums kucēna spalvas maiņa. Tāpēc arī mājās nebūs spalvas, ir tikai tā ko iegūsiet suni ķemmējot. Afgāņu kurtiem ir atļauts jebkurš krāsojums. Šai šķirnei piemīt unikāla īpašība, afgāņu kažoks dzīves laikā var mainīt krāsu gammu. Tāpēc par afgāņiem saka: kamēr afgānis dzīvo, nav iespējam noteikt tā krāsu.

Afgāņiem nepieciešamas pastaigas. Pilsētas ielās afgānim jābūt noteikti tikai pie pavadas, kurai jābūt ļoti izturīgai.Ar strauju, spēcīgu rāvienu afgānis spējīgs pārraut pavadu, izraut kniedes, pat atliekt ne visai izturīgu karabīni. Brīvai skriešanai – iežogoti laukumi, vai vietas kur tuvumā nav ceļu. Kucēnam pēc iespējas jādod vairāk kustēties, labāk augs, attīstīsies. Pieaugušam afgānim pietiek katru dienu 2 stundas intensīvas pastaigas. Kļūdains uzskats, ka afgānim nepieciešams regulārs, ātrs, ilgstošs, desmitiem kilometru garš skrējiens – tas var tikai kaitēt suņa veselībai. Liels paldies tiem entuziastiem, kas izveidoja Latvijā kursingu (skriešanu pa apli pakaļ mākslīgam zaķim), izcils treniņš jūsu sunim(ne tikai kurtiem).

Audzējot afgāni, jāatceras kam šķirne ir radīta. Pirmais solis sekmīgam rezultātam – šķirnes rakstura izzināšana, pēc tam pareiza temperamenta noteikšana. Rupja, fiziska spēka pielietošana afgāņu audzināšana nav pieļaujama! Šie jūtīgie kurti atsaucas tikai uz maigumu, saprātīgu stingrību un lielu pacietību. Vislabāk apmācās tie, kuriem nodarbības sagādā vislielāko baudu, asociējās ar uzslavām, izklaidēm.

Pateicoties retam savienojumam – kaislīgam mednieka un gana instinktiem, afgāņi sākumā bija cilšu vadoņu mīluļi, vēlāk – arī karaļu. Iedzimta spēja domāt, pieņemt patstāvīgus lēmumus ekstremālās situācijās, palīdzēja afgāņiem izdzīvot, neskatoties uz civilizāciju vēsturisko maiņu. Tie vēroja vienu civilizāciju uzplaukumu, citu nogrimšanu, ejot nākotnē patstāvīgi vai sānu pie sāna ar cilvēku. Lūk, kāpēc šie suņi jūtas, kā mājas, parastā teltī un greznā pilī. Ģimenē viņi ienāk, kā pilntiesīgi tās locekļi. Atcerieties – Afgāņu kurts ir zelta vidusceļš starp pilnīgi atkarīgu un neatkarīgu suni. Tādu tad viņu arī cienīsim un mīlēsim.


Rakstā izmantoti materiāli no Amerikas suņaudzētāju kluba bibliotēkas.

LKF FCI